–

Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu vārdā – E. Chojnacki un B. Rogowska‑Rajda,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Herold un B. Sasinowska, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2018. gada 6. novembra Direktīvu (ES) 2018/1695 (OV 2018, L 282, 5. lpp., labojums – OV 2018, L 329, 53. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), 193., 205. un 273. pantu kopsakarā ar LES 2. pantu, LESD 325. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17., 20., 21., 41. un 47. pantu, kā arī samērīguma, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp P .K. un Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu (Vroclavas Nodokļu administrācijas iestādes direktors, Polija) par P. K. solidārās atbildības uzņemšanos par sabiedrības, kuras valdes priekšsēdētājs viņš bija, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) parādu.

3

PVN direktīvas 193. pantā paredzēts:

“PVN maksā ikviens nodokļa maksātājs, kas veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, par kuru uzliek nodokli, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 194. līdz 199.b pantu un 202. pantu nodokli maksā kāda cita persona.”

4

Šīs direktīvas 205. pantā noteikts:

“Šīs direktīvas 193. līdz 200. pantā un 202., 203. un 204. pantā minētajos gadījumos dalībvalstis var paredzēt, ka par PVN nomaksu ir solidāri atbildīga kāda cita persona, nevis par PVN nomaksu atbildīgā persona.”

5

Minētās direktīvas 273. panta pirmā daļa formulēta šādi:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.”

6

1997. gada 29. augustaOrdynacja podatkowa (Likums par nodokļu tiesisko regulējumu), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (2023. gada Dz. U., 2383. pozīcija; turpmāk tekstā – “Nodokļu kodekss”), 107. pantā noteikts:

“1.   Šajā nodaļā paredzētajos gadījumos un ciktāl tas paredzēts šajā nodaļā trešās personas kopā ar nodokļa maksātāju arī ir solidāri atbildīgas ar visu savu īpašumu par tā nodokļu parādu.

[..]

2.   Ja vien nav noteikts citādi, trešās personas ir atbildīgas arī par:

[..]

2) nokavējuma procentiem par nodokļu parādiem;

[..].”

7

Nodokļu kodeksa 108. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Nodokļu administrācija pieņem lēmumu par trešās personas atbildību nodokļu jomā.”

8

Atbilstoši šā kodeksa 116. pantam:

“1.   Sabiedrības ar ierobežotu atbildību, dibināšanas procesā esošas sabiedrības ar ierobežotu atbildību, vienkāršotas akciju sabiedrības, dibināšanas procesā esošas vienkāršotas akciju sabiedrības, akciju sabiedrības vai dibināšanas procesā esošas akciju sabiedrības valdes locekļi ir solidāri atbildīgi ar visu savu mantu par nesamaksāto sabiedrību ienākuma nodokli, ja piespiedu izpilde pret sabiedrības mantu ir izrādījusies pilnīgi vai daļēji nesekmīga un valdes loceklis:

[..]

2.   Valdes locekļu atbildība attiecas uz nodokļu parādu, kas uzkrājies viņu pienākumu izpildes laikā, un uz parādiem [..], kas radušies minēto pienākumu izpildes laikā.

[..]

4.   Šā panta 1. līdz 3. punkta noteikumus piemēro arī bijušajam valdes loceklim un dibināšanas procesā esošas sabiedrības bijušajam pārstāvim vai dalībniekam.

[..]”

9

2003. gada 28. februāraustawa – Prawo upadłościowe (Likums par bankrota tiesībām), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (2024. gada Dz. U., 794. pozīcija; turpmāk tekstā – “Bankrota likums”), 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Likums reglamentē:

[..]”

10

Šā likuma 11. pantā ir noteikts:

“1.   Parādnieks ir maksātnespējīgs, ja tas zaudējis spēju izpildīt savas finansiālās saistības.

1.bis   Tiek uzskatīts, ka parādnieks ir zaudējis spēju izpildīt savas finansiālās saistības, ja kavējums finanšu saistību izpildē pārsniedz trīs mēnešus.

[..]”

11

Minētā likuma 20. pantā noteikts:

“1.   Pieteikumu par bankrota pasludināšanu var iesniegt debitors vai kāds no tā kreditoriem.

[..]”

12

Atbilstoši šī paša likuma 21. pantam:

“1.   Parādniekam ne vēlāk kā 30 dienu laikā no bankrota pasludināšanas iemeslu rašanās dienas jāiesniedz tiesā pieteikums par bankrota pasludināšanu.

[..]”

13

P. K. bija sabiedrības E. sp z o.o. valdes priekšsēdētājs no 2014. gada augusta līdz 2017. gada janvārim.

14

Tā kā šī sabiedrība nesamaksāja maksājamās PVN summas par laikposmu no 2017. gada maija līdz augustam, šīs summas kļuva par nodokļu parādu.

15

Naczelnik Dolnośląskiego Urzędu Skarbowego we Wrocławiu (Lejassilēzijas nodokļu administrācijas vadītājs Vroclavā, Polija; turpmāk tekstā – “NDUS”) izdeva izpildrakstus attiecībā uz sabiedrību E. un veica noteiktus izpildes pasākumus. Konstatējis, ka šīs sabiedrības aktīvi neļauj dzēst visus nodokļu parādus, NDUS pārtrauca šo izpildes procedūru.

16

Pamatojoties uz Nodokļu kodeksa 107. panta 1. punktu un 2. punkta 2. apakšpunktu, kā arī 108. panta 1. punktu kopsakarā ar tā 116. pantu, NDUS uzsāka procedūru, lai noteiktu P. K. solidāro atbildību par sabiedrības E. nodokļu parādu.

17

Ar 2022. gada 15. jūnija lēmumu NDUS atzina P. K. par solidāri atbildīgu par šiem parādiem.

18

Pēc tam, kad P. K. apstrīdēja iepriekšējā punktā minēto lēmumu Vroclavas Nodokļu administrācijas iestādes direktoram, viņš ar 2022. gada 18. oktobra lēmumu apstiprināja tā pamatotību.

19

P. K. lūdza atcelt šo lēmumu Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa.

20

Šajā nolūkā P. K. norādīja uz Bankrota likuma 11. panta, 20. panta 1. punkta un 21. panta 1. punkta, kā arī Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunkta pārkāpumu.

21

P. K. tostarp apgalvoja, pirmkārt, ka laikposmā, kad viņš pildīja sabiedrības E. valdes priekšsēdētāja pienākumus, nebija nekāda juridiska vai faktiska iemesla iesniegt pieteikumu par šīs sabiedrības atzīšanu par bankrotējušu, kas nepieciešams, lai varētu piemērot Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunktu. Tātad šāda pieteikuma iesniegšana būtu bijusi priekšlaicīga un nepamatota. Polijas nodokļu administrācija esot noteikusi atbildību par sabiedrības E. nodokļu parādiem, pamatojoties vienīgi uz vispārēju prezumpciju, atbilstoši kurai, tā kā šīs sabiedrības nodokļu saistības bija radušās iepriekš minētajā laikposmā, viņš principā bija atbildīgs par šo parādu. Tas, ka parāds rodas konkrētā brīdī, pats par sevi nenozīmē, ka parādnieka maksātnespēja ir iestājusies tajā pašā brīdī.

22

Otrkārt, P. K. apgalvoja, ka saskaņā ar atbilstošajām Bankrota likuma normām, kā tās ir interpretētas valsts judikatūrā un doktrīnā, maksātnespējas procedūru var uzsākt tikai tad, ja attiecīgais parādnieks nepilda savas saistības pret vismaz diviem kreditoriem. Lūgums sākt šo procedūru, ja ir tikai viens kreditors, formāli ir iespējams, tomēr nerada tiesiskas sekas.

23

Iesniedzējtiesa norāda, ka Polijas tiesību sistēmā jautājumu par trešās personas, piemēram, sabiedrības valdes locekļa vai bijušā locekļa, solidāro atbildību reglamentē Nodokļu kodeksa 116. panta noteikumi.

24

Šī tiesa norāda, ka sabiedrības valdes loceklis vai bijušais loceklis ir solidāri atbildīgs par tās nodokļu parādiem, ja, pirmkārt, nodokļu administrācija pierāda, ka ir izpildīti noteikti pozitīvi nosacījumi, un, otrkārt, šis loceklis vai bijušais loceklis nepierāda, ka viņš var tikt atbrīvots no šīs atbildības.

25

It īpaši minētā tiesa uzskata, ka pozitīvie nosacījumi, lai iestātos sabiedrības valdes locekļa vai bijušā locekļa solidārā atbildība (turpmāk tekstā – “pozitīvie nosacījumi”), ir šādi:

26

Iesniedzējtiesa uzskata, ka sabiedrības valdes loceklis vai bijušais loceklis tiek atbrīvots no solidārās atbildības tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

27

Šajā ziņā šī tiesa precizē, ka Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā ietvertā frāze “laikus” nozīmē brīdi, kad sabiedrības vadītājs, ievērojot pienācīgu rūpību, varēja zināt, ka šī sabiedrība ir kļuvusi maksātnespējīga, ilgstoši ir pārtraukusi maksāt savus parādus un ka tās aktīvi nebija pietiekami, lai tos dzēstu.

28

Minētā tiesa būtībā piebilst, ka kļūda attiecībā uz pieteikuma par bankrota pasludināšanu neiesniegšanu var būt tīša vai netīša. Tā precizē, ka kļūdas nav, ja sabiedrības valdes loceklis vai bijušais valdes loceklis, vienlaikus ievērojot visu nepieciešamo rūpību, veicot savas darbības, nav veicis šo iesniegšanu no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

29

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Polijas sistēma par sabiedrības, kam ir nodokļu parāds, valdes locekļa vai bijušā valdes locekļa solidāro atbildību varētu būt nesaderīga ar Savienības tiesībām, ņemot vērā šīs sistēmas īpašības.

30

Iesākumā šī tiesa norāda, ka saskaņā ar atziņām, kas it īpaši izriet no 2022. gada 13. oktobra sprieduma Direktor na Direktsia Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika (C‑1/21, EU:C:2022:788), trešās personas solidāras atbildības par sabiedrības nodokļu saistībām mehānisms, protams, palīdz nodrošināt pareizu PVN iekasēšanu PVN direktīvas 273. panta, ievērojot LESD 325. panta 1. punktu, izpratnē. Tomēr 273. pantā dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība attiecībā uz līdzekļiem, lai sasniegtu minētajā pantā izvirzītos mērķus, esot jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, it īpaši to vispārējos principus, tostarp samērīguma principu.

31

Šajā ziņā minētās tiesas ieskatā no šī sprieduma izriet, ka PVN direktīvas 273. pants un samērīguma princips jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, pastāvot noteiktiem apstākļiem, paredzēts solidāras atbildības par juridiskas personas PVN parādiem mehānisms. Tomēr no minētā sprieduma izrietot, ka nav pieļaujami tādi valsts pasākumi, saskaņā ar kuriem persona, kas nav nodokļa maksātājs, kļūst atbildīga par PVN samaksu, nepastāvot iespējai pierādīt, ka tai nav saiknes ar nodokļa maksātāja rīcību.

32

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, pirmkārt, ka Nodokļu kodeksa 116. pantā paredzētais mehānisms neprasa veikt tādas sabiedrības valdes locekļa vai bijušā locekļa rīcības vērtējumu, kura solidāra atbildība tiek prasīta, lai noteiktu, vai šai rīcībai ir raksturīga ļaunticība vai rūpības trūkums, pārvaldot šīs sabiedrības lietas. Vainas prasība parādoties tikai vienā no atbrīvojuma no šādas atbildības nosacījumiem, proti, gadījumā, ja laikus nav iesniegts pieteikums par bankrota pasludināšanu.

33

Tādējādi šī tiesa uzskata, ka, pat ja šis loceklis vai bijušais loceklis pierādītu, ka ir rīkojies ar prasīto rūpību, viņš nebūtu atbrīvots no atbildības, ja vien nav pierādīts, ka viņš atbilst atbrīvojuma nosacījumiem.

34

Šajā kontekstā minētajai tiesai ir šaubas par to, vai Nodokļu kodeksa 116. pantā ir ievērots samērīguma princips un tiesības uz īpašumu, kas nostiprinātas Hartas 17. pantā, kā arī Parīzē 1952. gada 20. martā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. papildu protokola 1. pantā.

35

Šī pati tiesa piebilst, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, lai iejaukšanās tiesībās uz īpašumu būtu saderīga ar 1. pantu, tai ir jānodrošina “taisnīgs līdzsvars” starp sabiedrības interešu prasībām un indivīda pamattiesību aizsardzības prasībām (ECT, 2000. gada 5. janvāris, Beyeler pret Itāliju, CE:ECHR:2000:0105JUD003320296, 107. punkts, kā arī ECT, 2014. gada 6. jūlijs, Ališić u.c. pret Bosniju un Hercegovinu, Horvātiju, Serbiju, Slovēniju un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, CE:ECHR:2014:0716JUD006064208, 108. punkts).

36

Otrkārt, iesniedzējtiesa atsaucas uz Polijas praksi un judikatūru, saskaņā ar kuru sabiedrības valdes loceklim vai bijušajam loceklim ir pienākums iesniegt pieteikumu par tās bankrota pasludināšanu, lai viņš varētu tikt atbrīvots no solidārās atbildības. Atbilstoši Bankrota likuma 10. un 11. pantam šāds pieteikums būtu jāiesniedz, ja ir izpildīti šajās tiesību normās paredzētie parādnieka maksātnespējas nosacījumi, proti, ja parādnieks zaudējis spēju izpildīt savas finansiālās saistības, un tas tiek prezumēts, ja šo saistību izpildes kavējums pārsniedz trīs mēnešus. Saskaņā ar valsts judikatūru parādniekam esot vienīgi jāizvērtē, vai viņš var samaksāt savus parādus, savukārt bankrota pasludināšanas nosacījumu vērtējumu varot veikt tikai tā tiesa, kurai ir jurisdikcija maksātnespējas jomā.

37

Tādējādi šī tiesa uzsver, ka saskaņā ar Polijas praksi un judikatūru parāda nesamaksāšana vienam kreditoram neatbrīvo sabiedrības valdes locekli vai bijušo locekli no pienākuma iesniegt pieteikumu par bankrota pasludināšanu. Tomēr minētā tiesa uzskata, ka, ja ir tikai viens kreditors, maksātnespējas jomā kompetentā tiesa noteikti noraidītu šo prasību un tādējādi atņemtu tai jebkādu lietderīgo iedarbību.

38

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, iesniedzējtiesa uzskata, ka atbrīvojuma no nodokļa nosacījums par pieteikuma par bankrota pasludināšanu iesniegšanu nevar attiekties uz tādas sabiedrības valdes locekli vai bijušo locekli, kuras vienīgais kreditors ir valsts kase. No tā izrietot tiesiskās drošības principa pārkāpums, no kura izriet tiesiskās paļāvības aizsardzība, labas pārvaldības un tiesiskas valsts principu ievērošana. Šim loceklim vai bijušajam loceklim arī esot liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, jo Polijas tiesas neesot ņēmušas vērā visus viņa argumentus par neiespējamību lietderīgi iesniegt pieteikumu.

39

Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka atbrīvojuma nosacījums, kas saistīts ar pienākumu iesniegt pieteikumu par bankrota pasludināšanu, rada jautājumus par Hartas 20. un 21. pantā nostiprinātā vienlīdzības likuma priekšā principa ievērošanu. Šajā ziņā šī tiesa it īpaši uzsver, ka tādas sabiedrības valdes loceklim vai bijušajam loceklim, kuras vienīgais kreditors ir valsts kase, nav iespējas lietderīgi iesniegt pieteikumu par bankrota pasludināšanu, jo maksātnespējas jomā kompetentā tiesa to noteikti noraida tikai tāpēc, ka nav vairāku kreditoru. Savukārt sabiedrības, kurai ir vairāki kreditori, valdes locekļa vai bijušā locekļa pieteikumus par bankrota pasludināšanu pēdējā minētā tiesa izskatītu pēc būtības.

40

Šādos apstākļos Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

41

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. No šāda viedokļa raugoties, Tiesai attiecīgā gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (spriedums, 2021. gada 26. oktobris, PL Holdings, C‑109/20, EU:C:2021:875, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Kā izriet no šī sprieduma 40. punkta, prejudiciālie jautājumi ir par to, kā interpretēt PVN direktīvas 193., 205. un 273. pantu kopsakarā ar LES 2. pantu, LESD 325. pantu, Hartas 17., 20., 21., 41. un 47. pantu, kā arī samērīguma, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem.

43

Pirmām kārtām, attiecībā uz PVN direktīvu jāatgādina, pirmkārt, ka tās 193.–200. un 202.–204. pantā ir noteiktas personas, kurām jāmaksā PVN, atbilstoši šīs direktīvas XI sadaļas 1. nodaļas, kurā ietilpst šīs tiesību normas, 1. iedaļas “Personas, kas atbildīgas par PVN nomaksu nodokļu iestādēm” priekšmetam. Lai gan minētās direktīvas 193. pantā kā pamatnoteikumā ir paredzēts, ka PVN maksā nodokļa maksātājs, kas veic preču piegādi vai sniedz pakalpojumus, par ko jāmaksā nodoklis, šī panta formulējumā ir precizēts, ka citas personas var vai tām ir jāmaksā šis nodoklis šīs pašas direktīvas 194.–199.b un 202. pantā paredzētajos gadījumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, Direktor na Direktsia Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika, C‑1/21, EU:C:2022:788, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Otrkārt, saskaņā ar PVN direktīvas 205. pantu šīs direktīvas 193.–200. un 202.–204. pantā paredzētajos gadījumos dalībvalstis var paredzēt, ka par PVN samaksu ir solidāri atbildīga cita persona, kas nav nodokļa maksātājs.

45

Tādējādi no konteksta, ko veido PVN direktīvas 193.–205. pants, izriet, ka šīs direktīvas 205. pants iekļaujas to tiesību normu kopumā, kuru mērķis ir noteikt PVN maksātāju atkarībā no dažādām situācijām (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Direktor na Direktsia Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika, C‑1/21, EU:C:2022:788, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Tātad PVN direktīvas 205. pants principā ļauj dalībvalstīm, lai efektīvi iekasētu PVN, veikt pasākumus, atbilstoši kuriem par minētā nodokļa samaksu solidāri ir atbildīga persona, kas nav tā, kurai parasti jāmaksā minētais nodoklis saskaņā ar šīs direktīvas 193.–200. un 202.–204. pantu (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Direktor na Direktsia Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika, C‑1/21, EU:C:2022:788, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet ne tas, ka P. K. būtu PVN maksātājs vai cita persona, kurai jāmaksā PVN minētās direktīvas 193. panta izpratnē, ne arī tas, ka Nodokļu kodeksa 116. pantā paredzētā solidārās atbildības mehānisma mērķis būtu noteikt personu, kurai jāmaksā nodoklis par vienu vai vairākiem noteiktiem ar nodokli apliekamiem darījumiem šīs pašas direktīvas 193. un 205. panta izpratnē, skatot tos kopsakarā. Piemērojot šo mehānismu, sabiedrības valdes locekļi vai bijušie locekļi ar zināmiem nosacījumiem var tikt uzskatīti par solidāri atbildīgiem par visiem vai daļu no šīs sabiedrības PVN parādiem, ja šie parādi nav saistīti ar vienu vai vairākiem noteiktiem ar nodokli apliekamiem darījumiem.

48

Tādējādi PVN direktīvas 193. un 205. pantam pamatlietas apstākļos nav nozīmes.

49

Otrām kārtām, runājot par iesniedzējtiesas minētajiem principiem un pamattiesībām, vispirms jānorāda ka Hartas 41. pants par tiesībām uz labu pārvaldību pamatlietā nav piemērojams, jo tas attiecas nevis uz dalībvalstīm, bet tikai uz Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām (spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, YS u.c., C‑141/12 un C‑372/12, EU:C:2014:2081, 67. punkts). Protams, minētajā normā paredzētās tiesības uz labu pārvaldību atspoguļo Savienības tiesību pamatprincipu (spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, YS u.c., C‑141/12 un C‑372/12, EU:C:2014:2081, 68. punkts). Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav elementu, kas varētu likt Tiesai lemt par tiesībām uz labu pārvaldību kā Savienības tiesību vispārējo principu.

50

Turpinājumā, runājot par Hartas 47. pantu, attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā izriet no šī sprieduma 38. punkta, iesniedzējtiesa uzskata, ka sabiedrības, kuras vienīgais kreditors ir valsts kase, valdes loceklim vai bijušajam loceklim šīs tiesības ir liegtas, jo netiek ņemti vērā visi argumenti, kas attiecas uz to, ka šis loceklis vai bijušais loceklis nevar lietderīgi iesniegt pieteikumu par bankrota pasludināšanu.

51

Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šis apsvērums patiesībā attiecas uz jautājumu, vai PVN direktīvas 273. pantam kopsakarā ar LESD 325. pantu, Hartas 17. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu, vienlīdzīgas attieksmes principam, kas izriet no tās 20. un 21. panta, kā arī samērīguma un tiesiskās drošības principiem, ir pretrunā Nodokļu kodeksa 116. pantā paredzētais mehānisms, ciktāl tas neatbrīvo šādu locekli vai bijušo locekli no pieteikuma par bankrota pasludināšanu iesniegšanas. Proti, ja tiktu secināts, ka šis mehānisms, kas neparedz šādu atbrīvojumu, atbilst šīm tiesību normām un šiem principiem, tas, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētie argumenti netiek ņemti vērā, nebūtu pretrunā Hartas 47. pantam. Savukārt, ja tiktu uzskatīts, ka minētās tiesību normas un principi nepieļauj minēto mehānismu, tas katrā ziņā nebūtu saderīgi ar Savienības tiesībām, bez nepieciešamības izmantot šo 47. pantu.

52

Visbeidzot, lai gan iesniedzējtiesa atsaucas arī uz LES 2. pantu, kurā noteiktas vērtības, uz kurām balstīta Savienība, nekas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu neļauj uzskatīt, ka šī tiesa lūdz interpretēt šo pantu autonomi no pamattiesībām un principiem, ko tā min uzdotajos jautājumos. Tāpat, kā izriet no šī sprieduma 38. punkta, iesniedzējtiesa ir minējusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu tikai kā tiesiskās drošības principa neizbēgamas sekas.

53

Trešām kārtām un noslēgumā, šķiet, ka starp trim iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem pastāv cieša saikne.

54

Tāpēc jāuzskata, ka ar jautājumiem, kuri jāizskata kopā, šī tiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 273. pants kopsakarā ar LESD 325. pantu, ar tiesībām uz īpašumu, kā arī ar vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un tiesiskās drošības principiem, jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts mehānisms, kas ļauj noteikt sabiedrības valdes locekļa vai bijušā locekļa solidāro atbildību par tās PVN parādu, ja šis mehānisms, pirmkārt, neprasa konstatēt šī locekļa vai bijušā locekļa vainu un, otrkārt, kā atbrīvojuma no nodokļa nosacījumu paredz, ka minētais biedrs vai bijušais biedrs laikus iesniedz pieteikumu par šīs sabiedrības bankrota pasludināšanu, tostarp tad, ja minētās sabiedrības vienīgais kreditors ir valsts kase un ja šī iemesla dēļ šāds pieteikums saskaņā ar valsts praksi un judikatūru ir jānoraida.

55

Saskaņā ar PVN direktīvas 273. panta pirmo daļu dalībvalstis, papildus tiem pienākumiem, kuri paredzēti šajā direktīvā, var noteikt citus pienākumus, ja dalībvalstis tos uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu (spriedumi, 2017. gada 19. oktobris, Paper Consult, C‑101/16, EU:C:2017:775, 49. punkts, un 2024. gada 11. janvāris, Global Ink Trade, C‑537/22, EU:C:2024:6, 41. punkts).

56

Turklāt LESD 325. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums apkarot krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, ar efektīviem un atturošiem pasākumiem.

57

Tādējādi it īpaši no iepriekšminētajām tiesību normām izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt visus atbilstošos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apjomā to attiecīgajā teritorijā un cīnītos pret krāpšanu (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Direktor na Direktsia Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika, C‑1/21, EU:C:2022:788, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Tāds solidāras atbildības mehānisms, kāds ieviests ar Nodokļu kodeksa 116. pantu, sniedz ieguldījumu tādu PVN summu piedziņā, kuras juridiska persona, kas ir nodokļa maksātāja, nav samaksājusi PVN direktīvas normās noteiktajos obligātajos termiņos. Tātad šāds mehānisms palīdz nodrošināt pareizu PVN iekasēšanu šīs direktīvas 273. panta izpratnē saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktā noteikto pienākumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, Direktor na Direktsia Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika, C‑1/21, EU:C:2022:788, 61. punkts).

59

No judikatūras izriet, ka PVN direktīvas 273. panta normās ārpus tajās noteiktajām robežām nav precizēti nedz nosacījumi, nedz pienākumi, ko dalībvalstis var paredzēt. Tādējādi tās piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz līdzekļiem, kas paredzēti, lai sasniegtu mērķus iekasēt PVN pilnā apmērā un apkarot krāpšanu. Tomēr dalībvalstīm sava kompetence jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus, un tātad arī samērīguma principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, Direktor na Direktsia Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika, C‑1/21, EU:C:2022:788, 69. un 72. punkts).

60

Tādējādi, kaut arī par pamatotu tiek atzīts, ka dalībvalstu pieņemtie pasākumi tiek virzīti uz pēc iespējas efektīvāku valsts kases tiesību aizsargāšanu, tomēr tie nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (spriedums, 2024. gada 14. novembris, Herdijk, C‑613/23, EU:C:2024:961, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru valsts tiesību akti, kas rada solidāras atbildības sistēmu neatkarīgi no vainas, pārsniedz to, kas nepieciešams, lai īstenotu valsts kases tiesību aizsardzību. Tas, ka atbildība par PVN maksāšanu tiek noteikta personai, kas nav šī nodokļa maksātāja, un viņa nevar izvairīties no šīs atbildības, sniedzot pierādījumus par to, ka viņai nav pilnīgi nekādas saistības ar attiecīgā nodokļu maksātāja rīcību, tādējādi jāuzskata par neatbilstošu samērīguma principam. Acīmredzami nesamērīgi ir beznosacījuma kārtībā paredzēt konkrētajai personai pienākumu maksāt nodokļu ieņēmuma zaudējumus, ko radījušas trešās personas nodokļu maksātāja darbības, uz kurām tai nav bijusi nekāda ietekme (spriedums, 2024. gada 14. novembris, Herdijk, C‑613/23, EU:C:2024:961, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šādos apstākļos dalībvalstu tiesības noteikt solidāru parādnieku, kas nav nodokļa maksātājs, lai nodrošinātu nodokļa efektīvu iekasēšanu, jāpamato ar faktiskām un/vai juridiskām attiecībām, kas pastāv starp abām iesaistītajām personām, ņemot vērā tiesiskās drošības un samērīguma principus (spriedums, 2024. gada 14. novembris, Herdijk, C‑613/23, EU:C:2024:961, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Apstākļi, ka persona, kas nav nodokļu maksātāja, ir rīkojusies labticīgi, ievērojot visu saprātīga komersanta rūpību, ir veikusi visus tai iespējamos atbilstošos pasākumus un tās dalība ļaunprātīgā izmantošanā vai krāpšanā ir izslēgta, ir apstākļi, kas jāņem vērā, nosakot iespēju uzlikt šai personai pienākumu solidāri maksāt maksājamo PVN (spriedums, 2024. gada 14. novembris, Herdijk, C‑613/23, EU:C:2024:961, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 24.–26. punkta, iesniedzējtiesa norāda, ka Polijas tiesībās Nodokļu kodeksa 116. pantā paredzēts mehānisms, atbilstoši kuram sabiedrības valdes loceklis vai bijušais valdes loceklis var tikt atzīts par atbildīgu par tās nodokļu parādu. Šajā nolūkā, pirmkārt, nodokļu administrācijai jāpierāda, ka ir izpildīti šādi pozitīvi nosacījumi:

65

Otrkārt, attiecīgās sabiedrības valdes loceklis vai bijušais loceklis savukārt var pierādīt, ka viņš atbilst nosacījumiem, lai viņu atbrīvotu no šīs atbildības, proti:

66

Jāatgādina, ka vienīgi iesniedzējtiesa ir kompetenta konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tomēr, tā kā Tiesas kompetencē ir sniegt šai tiesai lietderīgu atbildi ar LESD 267. pantu izveidotās sadarbības procedūras ietvaros, tās kompetencē ir sniegt minētajai tiesai norādes, kas izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem un kas ļautu šai pašai tiesai pieņemt nolēmumu (spriedums, 2024. gada 12. decembris, Dranken Van Eetvelde, C‑331/23, EU:C:2024:1027, 27. un 28. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

67

Šajā ziņā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, viens no pozitīvajiem nosacījumiem, lai iestātos sabiedrības valdes locekļa vai bijušā locekļa solidārā atbildība par tās nodokļu parādu, ir tāds, ka šāds parāds radies laikposmā, kurā šis loceklis vai bijušais loceklis pildīja vadības funkcijas šajā sabiedrībā.

68

No minētā var secināt, kā izriet no lietas materiāliem, ka Polijas tiesībās būtībā ir paredzēta prezumpcija, saskaņā ar kuru sabiedrības valdes loceklim ir vai būtu jābūt gan tiešām zināšanām par šīs sabiedrības darbību, gan ietekmei uz tām.

69

Tomēr nešķiet, ka šāda prezumpcija pati par sevi būtu pretrunā samērīguma principam. Šķiet, ka tajā nav konstatēta atbildība neatkarīgi no vainas.

70

Šajā ziņā jānorāda, ka vaina var izpausties dažādos veidos, tostarp kā neuzmanība vai nolaidība kontroles jomā. Tāpat no tā, ka sabiedrība nav samaksājusi nodokļu parādu, šķiet, ir iespējams secināt, ka šīs sabiedrības valdes loceklis vai bijušais loceklis nav izpildījis savu rūpības pienākumu minētās sabiedrības darījumu pārvaldībā un ka šī nesamaksāšana ir tā sekas. Šādos apstākļos šķiet, ka šī locekļa vai bijušā locekļa solidārā atbildība izriet nevis no neparedzēta notikuma, kuru viņš nekādi nekontrolē, bet gan no tā darbības vai bezdarbības.

71

Tomēr tādai prezumpcijai kā pamatlietā aplūkotā jābūt atspēkojamai tādā ziņā, ka minētajam loceklim vai bijušajam loceklim nav praktiski neiespējami vai pārmērīgi grūti atspēkot šo prezumpciju, iesniedzot pretējus pierādījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 14. novembris, Herdijk, C‑613/23, EU:C:2024:961, 33. un 41. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2024. gada 12. decembris, Dranken Van Eetvelde, C‑331/23, EU:C:2024:1027, 31. punkts).

72

Šajā gadījumā jāatgādina, ka šī sprieduma 68. punktā minēto prezumpciju var atspēkot attiecīgās sabiedrības valdes loceklis vai bijušais loceklis. Šajā nolūkā viņš tostarp var pierādīt, ka viņš atbilst vienam no Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, kas ļauj tikt atbrīvotam no solidārās atbildības, proti:

73

No šī sprieduma 27. punkta izriet, ka iesniedzējtiesas ieskatā Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā ietvertais jēdziens “laikus” nozīmē brīdi, kad attiecīgās sabiedrības valdes loceklis vai bijušais valdes loceklis, ievērojot pienācīgu rūpību, varēja zināt, ka šī sabiedrība ir kļuvusi maksātnespējīga un ilgstoši pārtraukusi maksāt savus parādus un ka tās aktīvi nav pietiekami, lai tos dzēstu.

74

Jāuzskata, ka PVN parāda rašanās konkrētā brīdī pati par sevi neattaisno pieteikuma par bankrota pasludināšanu iesniegšanu, pat ja sabiedrības parādnieces kopējais finansiālais stāvoklis var pasliktināties. Tādējādi nepieciešamība iesniegt pieteikumu par bankrota pasludināšanu varētu rasties vēlāk, ja šī finansiālā situācija pasliktinās vēl vairāk. Turklāt nevar izslēgt, ka starplaikā persona, kas bija šīs sabiedrības valdes loceklis, ir beigusi pildīt savus pienākumus. Tomēr šādi apstākļi nenozīmē, ka šī sprieduma 68. punktā minētā prezumpcija kļūst neatspēkojama. Proti, šai personai joprojām ir atļauts pierādīt, ka pieteikuma par bankrota pasludināšanu neiesniegšana laikus nav notikusi šīs personas vainas dēļ tieši tādēļ, ka tikmēr, kamēr tā pildīja savus pienākumus, attiecīgās sabiedrības finansiālā situācija neprasīja iesniegt šādu pieteikumu.

75

Šajā ziņā tādas sabiedrības valdes loceklim vai bijušajam loceklim, kurai ir PVN parāds, jābūt iespējai atsaukties uz visiem apstākļiem, kas var pierādīt, ka pieteikuma par bankrota pasludināšanu neiesniegšana laikus nav notikusi viņa vainas dēļ. Šādas pierādīšanas iespēja nedrīkst būt tikai teorētiska tādēļ, ka valsts administrācija vai valsts tiesas nepamatoti plaši interpretē “vainojamības” jēdzienu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 14. novembris, Herdijk, C‑613/23, EU:C:2024:961, 36. punkts).

76

Šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 28. punkta, iesniedzējtiesa norāda, ka vaina var būt tieša un netieša.

77

Tomēr tā precizē, ka vainas nav, ja attiecīgās sabiedrības valdes loceklis vai bijušais loceklis, vienlaikus ievērojot visu nepieciešamo rūpību, veicot savas darbības, nav iesniedzis pieteikumu par bankrota pasludināšanu no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

78

Tādējādi nešķiet, ka Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētais atbrīvojums būtu tīri teorētisks.

79

No tā izriet, ka tāds mehānisms kā šajā tiesību normā paredzētais nav pretrunā samērīguma principam.

80

Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, uz kuru arī ir atsaukusies iesniedzējtiesa, jāatgādina, ka šis Hartas 20. un 21. pantā nostiprinātais princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma. Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, kas izvirzīts attiecīgajā tiesiskajā regulējumā un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir vēlme sasniegt (spriedums, 2022. gada 24. februāris, Glavna direktsia Pozharna bezopasnost i zashtita na naselenieto, C‑262/20, EU:C:2022:117, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Tādējādi jānosaka, vai tas, ka parāds jāmaksā tikai vienam kreditoram, var izraisīt Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētā nosacījuma par sabiedrības valdes locekļa vai bijušā locekļa atbrīvošanu no nodokļa nevienlīdzīgu piemērošanu.

82

Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka sabiedrības, kurai ir vairāk nekā viens kreditors, valdes loceklim vai bijušajam loceklim ir iespēja tikt atbrīvotam no solidārās atbildības par šīs sabiedrības parādiem, iesniedzot pieteikumu par bankrota pasludināšanu. Savukārt sabiedrības, kurai ir tikai viens kreditors, valdes loceklim vai bijušajam loceklim neesot iespējas “lietderīgi” iesniegt šādu pieteikumu. Tādējādi šī tiesa uzskata, ka otrajā gadījumā šāds loceklis vai bijušais loceklis var atrasties mazāk labvēlīgā situācijā un šī nevienlīdzīgā attieksme nav pamatota.

83

Šādos apstākļos minētā tiesa uzsver, ka saskaņā ar Polijas praksi un judikatūru tas, ka sabiedrība nesamaksā parādu vienam kreditoram, neatbrīvo šīs sabiedrības valdes locekli vai bijušo locekli no pienākuma iesniegt pieteikumu par bankrota pasludināšanu.

84

Jāatgādina – lai atbrīvotu sabiedrības valdes locekli vai bijušo locekli no solidārās atbildības, Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunktā tostarp ir paredzēts, ka savlaicīgi jāiesniedz pieteikums par šīs sabiedrības bankrota pasludināšanu, nenošķirot atkarībā no attiecīgās sabiedrības kreditoru skaita.

85

Protams, iesniedzējtiesa norāda, ka sabiedrības, kurai ir tikai viens kreditors, valdes loceklim vai bijušajam loceklim nav iespējas tikt atbrīvotam no viņa solidārās atbildības, “lietderīgi” iesniedzot šādu pieteikumu, it īpaši tādēļ, ka to noraidītu tiesa, kurai ir jurisdikcija maksātnespējas jomā. Tomēr šķiet, ka no Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izriet – lai uzskatītu, ka attiecīgās sabiedrības valdes loceklis vai bijušais loceklis ir izpildījis savus pienākumus saskaņā ar šo tiesību normu neatkarīgi no šīs sabiedrības kreditoru skaita, pietiek nevis ar tādas procedūras pabeigšanu, kas sākta ar pieteikuma par bankrota pasludināšanu iesniegšanu, bet ar vienkāršu šāda pieteikuma iesniegšanu,.

86

Šādos apstākļos nešķiet, ka Nodokļu kodeksa 116. panta 1. punkta 1. apakšpunkta piemērošana radītu nevienlīdzīgu attieksmi pret:

87

Turklāt iesniedzējtiesa, šķiet, būtībā uzskata, ka tad, ja sabiedrības vienīgais kreditors ir valsts kase, lai ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu, jāuzskata, ka pieteikuma par bankrota pasludināšanu neiesniegšana nav notikusi šīs sabiedrības valdes locekļu vai bijušo locekļu vainas dēļ, jo šāds pieteikums katrā ziņā būtu ticis noraidīts.

88

Tomēr jānorāda – ja šāds apsvērums tiktu pieņemts, pastāvētu nevienlīdzīga attieksme pret:

89

Šī nelabvēlīgākā situācija izrietot no tā, ka pirmajā gadījumā šiem locekļiem vai bijušajiem locekļiem būtu jāpierāda, ka pieteikums par bankrota pasludināšanu ir iesniegts laikus vai ka neiesniegšana nav notikusi viņu vainas dēļ. Savukārt otrajā gadījumā ar to, ka valsts kase ir vienīgais kreditors, pietiktu, lai minētie locekļi vai bijušie locekļi tiktu atbrīvoti no viņu solidārās atbildības.

90

Šāda atbrīvojuma nosacījuma radīšana tiesnešu tiesībās varētu mudināt sabiedrības valdes locekļus nodrošināt, lai tad, ja šīs sabiedrības finansiālā situācija pasliktinās tiktāl, ka pastāv risks, ka tā kļūs maksātnespējīga, minētajai sabiedrībai būtu parādi tikai pret vienu kreditoru, proti, valsts kasi. Tas varētu radīt ļaunprātīgu rīcību par sliktu pēdējai minētajai, jo sabiedrība nesaglabātu pietiekamus līdzekļus, lai samaksātu PVN parādu, bet izmantotu savus līdzekļus citiem mērķiem. Šāds rezultāts būtu acīmredzami pretrunā mērķim nodrošināt pareizu PVN iekasēšanu.

91

Tātad šāda nevienlīdzīga attieksme nav attaisnojama.

92

No tā izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nebūtu ievērots, ja sabiedrības, kuras vienīgais kreditors ir valsts kase, valdes loceklis vai bijušais loceklis būtu atbrīvots no solidārās atbildības par šīs sabiedrības PVN parādu tikai šī iemesla dēļ.

93

Attiecībā uz tiesiskās drošības principu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas prasa, pirmkārt, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un, otrkārt, lai to piemērošana būtu paredzama tiesību subjektiem – it īpaši tad, ja šīs normas var nelabvēlīgi ietekmēt fiziskas personas vai uzņēmumus. It īpaši šis princips prasa, lai Savienības tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto saistību apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Federazione nazionale delle imprese elettrotecniche ed elettroniche (Anie) u.c., C‑798/18 un C‑799/18, EU:C:2021:280, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

94

Nodokļu kodeksa 116. pantā paredzētais mehānisms ir balstīts uz šī sprieduma 64. punktā uzskaitītajiem pozitīvajiem nosacījumiem un ietver iespējamu atbrīvojumu tā 65. punktā norādītajos apstākļos.

95

Iesniedzējtiesa neapgalvo, ka šie pozitīvie nosacījumi un atbrīvojums no nodokļa ir formulēti tādējādi, ka sabiedrības valdes loceklis vai bijušais valdes loceklis, kam ir nodokļu parāds, nevar paredzēt, kādos apstākļos var iestāties viņa solidārā atbildība.

96

Tāpēc šķiet, ka Nodokļu kodeksa 116. pantā paredzētais mehānisms atbilst tiesiskās drošības principam.

97

Attiecībā uz tiesībām uz īpašumu jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punktu ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus samaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.

98

Saskaņā ar judikatūru šīs tiesības nav absolūta prerogatīva un to izmantošanai var tikt noteikti ierobežojumi, ko attaisno Savienības izvirzītie vispārējo interešu mērķi (spriedums, 2024. gada 10. septembris, Neves 77 Solutions, C‑351/22, EU:C:2024:723, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

99

Tomēr atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt paredzētiem tiesību aktos, jārespektē šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, jābūt nepieciešamiem un faktiski jāatbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

100

Pirmām kārtām, no šī sprieduma 96. punkta izriet, ka Nodokļu kodeksa 116. pantā paredzētais mehānisms atbilst tiesiskās drošības principam.

101

Otrām kārtām, kā norādīts šī sprieduma 79. punktā, šis mehānisms nav pretrunā samērīguma principam. Turklāt jāpiebilst, ka minētais mehānisms ļauj panākt “taisnīgu līdzsvaru” starp Kopienas vispārējo interešu prasībām un indivīda pamattiesību aizsardzības prasībām, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, kā tas atgādināts šī sprieduma 35. punktā.

102

Visbeidzot, nešķiet, ka Nodokļu kodeksa 116. pantā paredzētais mehānisms apdraudētu tādas sabiedrības valdes locekļu vai bijušo locekļu, kurai ir PVN parāds, tiesību uz īpašumu būtību. Proti, saskaņā ar trešo pozitīvo nosacījumu, kas raksturo šo mehānismu, šo locekļu vai bijušo locekļu personīgos īpašumus var skart tikai šī parāda summas apmērā, attiecībā uz kuru iepriekš pret attiecīgo sabiedrību īstenotā piespiedu izpilde ir bijusi neveiksmīga.

103

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka PVN direktīvas 273. pants kopsakarā ar LESD 325. pantu, tiesībām uz īpašumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un tiesiskās drošības principiem jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts mehānisms, atbilstoši kuram:

ciktāl šis loceklis vai bijušais loceklis, lai pierādītu šādas vainas neesamību, var lietderīgi atsaukties uz to, ka viņš ir izrādījis visu nepieciešamo rūpību attiecīgās sabiedrības komercdarbībā, precizējot, ka šajā ziņā minētais loceklis vai bijušais loceklis nevar aprobežoties ar apgalvojumu, ka šīs sabiedrības ilglaicīgās maksātnespējas konstatēšanas laikā valsts kase bija vienīgais kreditors.

104

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2018. gada 6. novembra Direktīvu 2018/1695 (ES), 273. pants kopsakarā ar LESD 325. pantu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un tiesiskās drošības principiem

jāinterpretē tādējādi, ka

tiem nav pretrunā tāds valsts mehānisms, atbilstoši kuram:

ciktāl šis loceklis vai bijušais loceklis, lai pierādītu šādas vainas neesamību, var lietderīgi atsaukties uz to, ka viņš ir izrādījis visu nepieciešamo rūpību attiecīgās sabiedrības komercdarbībā, precizējot, ka šajā ziņā minētais loceklis vai bijušais loceklis nevar aprobežoties ar apgalvojumu, ka šīs sabiedrības ilglaicīgās maksātnespējas konstatēšanas laikā valsts kase bija vienīgais kreditors.